Nesen grāmatnīcā ieraudzīju pelēku grāmatiņu ar vilinošu nosaukumu: "Mata Hari. Patiesais stāsts." Pēc nelielas vilcināšanās, grāmatu iegādājos un nu beidzot esmu tikusi ar viņu galā.

Leģenda, kas klīst apkārt par Matu Hari parasti ir sekojošā - sieviete, kuru 1. pasaules kara laikā Francijā nošāva par spiegošanu Vācijas labā. Tā starp citu - viņa ir arī pirmā striptīza dejotāja Eiropā. Par viņas tautību domas dalījās - indiete, francūziete, vāciete u.t.t.
Mani vienmēr ir saistījusi šī personība, tā nu grāmatiņa nonāca manā īpašumā un ķēros pie lasīšanas. Un atlika tik pabrīnīties par Francijas valdības neaptēstumu un vīriešu gļēvumu 1. pasaules kara laikā. Kā arī man zudušas visas mītu apvītās ilūzijas par Matu Hari.
Viņa bija nabadzīga holandiete, kura apprecējās ar krietni vecāku militāristu. Laida pasaulē divus bērnus, kurus ļoti mīlēja. Abi ar vīru pārcēlās uz Austrumu zemēm, kur Mata Hari, tajā laikā zināma kā Margrēta Ģertrūde Makleoda-Zelle. Tur arī viņa pieķērās Austrumu kultūrām. Laulība ar vīru sabruka. Nomira vecākais bērns - dēls. Ģimene atgriezās Holandē, kurā abi beidzot izšķīrās un Mata Hari beidzot devās uz Parīzi. Tā nu viņa paceļoja turp atpakaļ līdz pirmoreiz pārsteidza Parīzi nodejojot savu deju, kuras beigās gandrīz pilnībā izģērbās. Tas viņu padarīja slavenu, bagātu etc. Uz pāris gadiem.Viņa paceļoja apkārt, visiem patika. Pāris gadus. Un tad viņas popularitātes vilnis noplaka, naudiņas aptrūkās un sākās nepatikšanas un karš.
Kad tika izsludināts karš, Mata atradās Berlīnē un nekavejoties meklēja iespēju izceļot uz Holandi, kas viņai pēc otrreizeja meģiājuma arī izdevās. (Pirmoreiz viņai tas neizdevās, jo viņa bija pasē izlabojusi savu vecumu. Uz robežas kādam tas likās aizdomīgi un, kamēr viņa strīdējās ar muitnieku, vilciens aizbrauca).
Nonākot Holandē, viņa ārkārtīgi garlaikojās. Viņas stabilais mīļākais bija mobilizēts, naudas kļuva arvien mazāk un tad kādu vakaru ieradās viņas kaimiņš. Kāds vācietis. Un piedāvāja aizbraukt uz Parīzi. Izkārtošot vīzu, vēl naudiņu iedos. 20 000 franku. Un par to viņai būs jāievāc mazliet informācijas.
Nākamajā dienā Mata Hari deva savu piekrišanu un aizbrauca uz Parīzi. Lieki teikt, ka viņu ne mazākajā mērā neinteresēja informācijas ievākšana un, jo mazāk nogāde savam vācu kaimiņam. Tādēļ viņa atļāvās izklaidēties, līdz konstatēja, ka tiek izsekota. Viņa bija nonākusi Francijas izlūkdienesta redzeslokā. Angļiem Mata Hari bija likusies aizdomīga, tādēļ viņi bija brīdinājuši Parīzi. Un tagad, lai cik paradoksāli nebūtu, Francija piedāvāja Matai spiegot Francijas labā.
It kā jau varētu atteikties, ja ne mīlestība... visai šai jezgai pa vidu bija iejaucies kāds krievu tautības virsnieciņš. 22 gadus jauns. Matai tad bija gandrīz 40. Un meitene makten samīlējās. Un piekrita. Doties misijā uz Beļģiju, ar noteikumu, ka pretī saņems miljonu franku. Slepenpolicijas priekšnieks piekrita. Un Mata devās ceļā.
Uz Anglijas robežas viņa tika aizturēta un aizsūtīta uz Spāniju. Redzot, ka uz Beļģiju viņa tikt netiks, viņa nolēma darīt ko var Francijas labad tepat Madridē. Viņa devās pie Madridē dzīvojošā vācu kapteiņa Kalles, atklāj, ka ir vācu aģente H 21, sniedz viņam šādas tādas baumas no Parīzes, atklāj, ka Francija viņu ir mēģinājusi savervēt un pretī saņem noderīgas ziņas par zemūdenes izcelšanos krastā. Kuras viņa nekavējoties nogādā Francijā. Nezinot, ka tās ir lamatas viņai.
Visa iznākums ir tāds, ka Kalle izsūta telegrammas ar nepatiesu informāciju, zinot, ka Franciajs slepenpolcija tās pārtvers un atšifrēs. Mata Hari tiek apcietināta, apsūdzēta kā viena no ļaunākajām dubultspiedzēm, kādu pasaule ir piedzīvojusi un 1917. gada oktobrī nošauta. Slepenpolicijas priekšnieks savās liecībās zvēr, ka nekad mūžā nav mēģinājis viņu savervēt un viņa pati pie viņa nākusi. Un melo tā ka ausis kust. Viņas lielā mīlestība viņu pamet medmāsas dēļ. Parīzes iedzīvotāji viņu izsmej. Cietums ir atbaidošs un viņa pati ir veca.
Un no visa šī stāsta ir izfiltrējusies leģenda par brīnumskaistu, jaunu spiedzi, kura ir novedusi nāvē simtiem tūkstošu franču...